Un tā es devos ceļā, — teica I Cin Ho. — Esmu izvandījis mūsu valsts visattālākos nostūrus, esmu izstaigājis astoņus lielos ceļus, pārmeklējis astoņas provinces un izbraukājis jūras, kas apskalo astoņas piekrastes. Un tagad es esmu te.
I Cin Ho ar plašu žestu izvilka aiz jostas aizbāzto papīru un, pēc ilgas čaukstināšanas atritinājis to vaļā, piebāza Pak Cun Canam pie sejas. Uz papīra lapas bija uzzīmēts deguns.
Pak Cun Cans skatījās uz to ar izvalbītām acīm.
— Man nekad nav gadījies redzēt tādu degunu, — viņš iesāka.
— Uz tā ir kārpa, — sacīja I Cin Ho.
— Man nekad nav gadījies… — atkal iesāka Pak Cun Cans.
— Atved šurp savu tēvu! — I Cin Ho viņu bargi pārtrauca.
— Mans vecais un augsti godājamais tētiņš guļ, — Pan Cun Cans atbildēja.
— Kālab tu izliecies? — jautāja ī Cin Ho. — Tu labi zini, ka tas ir tava tēva deguns. Atved tēvu šurp, lai varu nogriezt degunu un iet projām. Pasteidzies, citādi nosūdzēšu tevi.
— Esi žēlīgs! — Pak Cun Cans ievaimanājās, nokriz- dams uz ceļiem. — Tas nav iespējams! Tas nav iespējams! Negriez manam tēvam nost degunu! Viņš nevarēs aiziet kapā bez deguna. Ļaudis viņu izsmies un aprunās, un visas viņa dienas un naktis būs ciešanu pilnas. Ak, apdomājies jel! Ziņo, ka, apkārt braukādams, tu neesi redzējis tādu degunu. Tev taču arī ir tēvs!