Pak Cun Cans apskāva I Cin Ho ceļus, un viņa asaras bira uz atnācēja sandalēm.
— Mana sirds atmaigst, redzot tavas asaras, — teica I Cin Ho. — Arī es izjūtu dēla godbijību un cieņu pret tēvu. Bet… — Viņš apklusa un tad, it kā skaļi domādams, piemetināja: — Tā ir manas galvas cena.
— Cik tad maksā tava galva? — smalkā, klusā balsī vaicāja Pak Cun Cans.
— Tā nav'nekāda ievērojamā galva, — atteica I Cin Ho. — Aplam neievērojama galva, bet tāda nu reiz ir mana muļķība, un es uzskatu, ka mana galva ir vismaz desmit tūkstošus monētu saišķu vērta.
— Lai būtu tā, — sacīja Pak Cun Cans, pieceldamies kājās.
— Man būs vajadzīgi zirgi, lai aizvestu naudu, — teica I Cin Ho, — un vīri, kas to apsargātu, jo man taču būs jābrauc pāri kalniem. Visa zeme mud no laupītājiem.
— Visa zeme mud no laupītājiem, — skumīgi piekrita Pak Cun Cans. — Bet lai notiek pēc tava prāta, ja jau mana vecā un augsti godājamā tētiņa deguns paliek tam paredzētajā vietā.
— Nestāsti par šo gadījumu nevienam, — I Cin Ho piekodināja, — citādi kāds imperatoram vēl uzticīgāks kalps nekā es tiks atsūtīts uz šejieni, lai nogriež tavam tēvam degunu.
Un tā I Cin Ho ar pacilātu sirdi un bezbēdīgu dziesmu devās ceļā pāri kalniem, ieklausīdamies, kā šķind ar naudu apkrauto poniju zvaniņi.
Nekas liels vairs nav piebilstams. I Cin Ho dzīve ar katru gadu gāja uz augšu. Ar viņa palīdzību cietumsargs lika visu Cosenas cietumu pārrauga amatā; valdnieks galu galā aizbrauca uz Svēto pilsētu un kļuva par imperatora premjerministru, bet I Cin Ho kļuva par imperatora pudeles brāli un sēdēja ar viņu pie viena galda līdz savas jautrās, pārtikušās dzīves beigām.