— Ir jau vēls, — viņš drebošā balsī ierunājās. — Vai nebūtu labāk …
— Imperatora uzdevums ir jāizpilda bez kavēšanās! — nodārdināja T Cin Ho. — Noiesim kādā klusākā vietā, bet žigli! Man ar tevi kaut kas svarīgs apspriežams. Tas attiecas uz pašu imperatoru, — viņš piebilda tik bargi, ka sudraba pīpe izkrita no Pak Čun Cana slābajiem pirkstiem un noklinkstēja uz grīdas. — Tad zini, — sāka I Cin Ho, kad viņi bija palikuši divatā, — mūsu imperatoram piemetusies indeve, briesmīga indeve. Tā kā galma dziedniekam neizdevās viņu izārstēt, tad viņam nocirta galvu. No visām astoņām provincēm sabrauca dziednieki, lai palīdzētu imperatoram atveseļoties. Viņi ilgi apspriedās un nolēma, ka vienīgās zāles, kas var glābt imperatoru no šīs indeves, ir deguns, neparasts deguns, ļoti īpatnējs deguns.
Tad mani ataicināja pie sevis pats viņa augstība premjerministrs. Viņš iedeva man papīra lapu. Šī lapa, uz kuras astoņu provinču dziednieki bija uzzīmējuši šo ļoti īpatnējo degunu, bija apstiprināta ar valsts zīmogu.
«Ej,» sacīja viņa augstība premjerministrs, «meklē rokā šo degunu, jo imperatora stāvoklis ir ļoti nopietns! Un, lai kur tu atrastu cilvēku ar tādu degunu sejā, tūdaļ griez to degunu nost un, ko kājas nes, steidz uz pili, jo imperatoram jātop veselam. Ej un nenāc atpakaļ, kamēr tavi meklējumi nav vainagojušies panākumiem!»