—  Jā, maķenīt uzrauts, kā tu saki, — piekrita valdnieks.

—       Turklāt tas ir ārkārtīgi gaļīgs deguns, īpaši galā, — turpināja ī Cin Ho. — Jūsu augstība var staigāt krus^ tām šķērsām un bez sava gala, bet tādu degunu neatradīs.

—   Neparasts deguns, — atzina valdnieks.

—   Un uz tā ir kārpa, — sacīja I Cin Ho.

— Gaužām neparasts deguns, — teica valdnieks. — Es neko tamlīdzīgu neesmu redzējis. Bet ko tu darīsi ar šo degunu, I Cin Ho?

—       Es sameklēšu to, lai atdotu valstij naudu, — sacīja T Cin Ho. — Es sameklēšu to, lai pateiktos jūsu augstī­bai un lai glābtu pats savu nekam nederīgo galvu. Tālab es lūdzu jūsu augstību apzīmogot šo zīmējumu.

Valdnieks iesmējās, uzspieda valsts zīmogu, un I Cin Ho aizgāja. Mēnesi un vienu dienu viņš gāja pa Imperatora ceļu, kas ved uz Austrumu jūras piekrasti, un kādu nakti, iegājis bagātā pilsētā, skaļi pieklaudzināja pie liela nama vārtiem.

—       Man vajadzīgs pats mājas saimnieks! — viņš bargi uzkliedza pārbiedētajiem kalpiem. — Es nāku šurp impe­ratora uzdevumā.

Viņu tūlīt ieveda namā, kur viņa priekšā, acis berzē­dams, nostājās pamodinātais saimnieks.

—       Tu esi Pak Cun Cans, šīs pilsētas galva? — jautāja I Cin Ho balsī, kas nevēstīja nekā laba. — Esmu ieradies imperatora uzdevumā.

Pak Cun Canu sāka kratīt drebuļi. Viņš labi zināja, ka imperatora uzdevums nozīmē nelaimi. Viņam sāka trīcēt ceļi, un viņš tikko nenokrita uz grīdas.