Korejas pastāvēšanas rītausmā, kad šajā valstī valdošā miera un klusuma dēļ tā bija taisnīgi pelnījusi savu seno nosaukumu Cosena  dzīvoja kāds valstsvīrs, vārdā ī Cin Ho. Viņš bija spējīgs cilvēks un — kas to lai zina? — varbūt tikpat gudrs kā aizjūras valstsvīri. Bet pretēji sa­viem brāļiem no citām zemēm I Cin Ho sēdēja cietumā. Ne tāpēc, ka viņš būtu aiz neuzmanības piesavinājies sa­biedrības naudu, bet gan tāpēc, ka viņš aiz neuzmanības bija piesavinājies pārāk daudz naudas. Negausība nāk par ļaunu pat kukuļņemšanā, un I Cin Ho negausība bija novedusi aiz restēm.

Viņš bija parādā valstij desmit tūkstošus saišķu monētu un tagad sēdēja cietumā, gaidīdams nāves sodu. Sajā situācijā bija viena priekšrocība — viņam bija atliku likām laika pārdomām. Un viņš kaut ko arī izdomāja. Tad viņš pasauca cietumsargu.

—   Cienījamais no cienījamākajiem, — I Cin Ho iesāka, — tu redzi savā priekšā nelaimīgāko no nelaimīgākajiem. Taču es būtu laimīgs, ja tu atļautu man šonakt aiziet no šejienes uz vienu pavisam īsu stundu. Un arī tu būtu laimīgs, jo es parūpētos, lai tevi paaugstina amatā, un galu galā tu kļūtu par visas Čosenas cietumu pārraugu.

—   Ko, ko? — jautāja cietumsargs. — Kādus niekus tu te gvelz? Tu gaidi, kad tev nocirtīs galvu, un es lai at­laižu tevi uz vienu īsu stundu! Un tu lūdz mani, cilvēku, kam ir veca godājama māte, nerunājot nemaz par sievu un vairākiem mazgadīgiem bērniem! Esi nu gan tu gata­vais nekrietnelis!